Vēl tikai minūtes. Varu vēl nedaudz pavārtīties mīkstajā kreslā. Par ko es domāju? Pašlaik galvā pilnīgs tukšums, it kā kādz būtu izšāvis man pierē un pa to mazo-mazo caurumiņu visas domas būtu aizlidojušas tālu prom - nebūtībā.

Šodien esmu kaut kā nepareizi noskaņota. Ne kripatiņas no optimisma. Es lēnām satrūdu.

Bet nerunāsim vairs par to.

Tikai pusotra diennakts palika. Un nekas nemainīsies… es tikai kārtīgi izballēšos, pamodīšos, aiziešu uz sporta zāli, atnākšu mājās, izbraukšu pie Janas, izgulēšos reizi divās dienās un pēc atbraukšanas mājās ķēršos klāt biznesa plānam. Pamparam.