Ekipējums - ir.
Slidotava - ceru, ka atvērta.
Pēda - sāp.
Cēlis - pagaidām vēl nesāp.
Noskaņojums - ir.
Laikapstākļi - paldies augstākiem spēkiem, šobrīd nesmidzina, taču pelēkās debesis rada aizdomās, ka kkas ne tāds drīz vien sāksies.

Es tiešām nesaprotu, ko īsti notiek. Kaut kas, neapšaubāmi, ir mainījies. Es to jūtu. Un man tādēļ ir drausmīgi slikti. Šonakt negulēju līdz 4 no rīta. Pārsvarā tas bija tāpēc, ka es čaloju ar Diānu, bet saruna mums tik un tā bija par viņu.
Kaut kādā brīnumainā veidā viņai izdevās mani pārliecināt, ka nevajag uzsākt satunu par manām raizēm ar viņu. Bet šobrīd es atkal šaubos..par visu. Mana apziņa ir sadalījusies divās naidīgi noskaņotās nometnēs - viena saka "jā, runā atklāti", otra, savukārt, lūdz pagaidīt. Bet es nevaru gaidīt. Es nevaru pieļaut, lai tas aiziet pārāk tālu. Es gribu sākt rīkoties tagad, bet līdz ar to es nereāli baidos, ka manas mūžīgās sūdzības var viņam reiz apnikt. Kā lai paskaidroju to tā, lai viņš nesadusmojas?

Man riebjas, ka man šājos jautājumos nav ne mazāka pieredze. Es ienīstu to, ka es nevaru būt kā parastas meitenes. Es uztraucos pārāk daudz un beigās šausmīgi dārgi par to maksāju. Saprotu, ka kādreiz nākotnē es sedēšu un smiešos par jaunība savarītajām ziepēm, bet tagad man šī apziņa nemaz nelīdz. Es nezinu, kāds lēmums jāpieņem, kura puse jāizvēlas.

Kāpēc es pieķeros cilvēkiem? Kāpēc nevaru ļaut notikumiem mierīgu plūst laika telpā un neiespringst par galējo iznākumu?
Hah..mani tik ļoti sasmidināja klasesbiedrene, teikdama, ka esmu cilvēks, kurš neraizējas ne par ko, kurš ir maksimāli atslabināts un dabisks? Tā nav. Esmu hameleons. Vienīgais, ko es daru gandrīz vai vienmēr ir pielagošanās ārējiem apstākļiem. Es cenšos paslēpties, nozūst starp dubļiem. Ļauju mīdīt sevi ar kājām, slaucīt zābaku zoles ap manu seju un personību. Izvairos no konfliktiem, vienmēr atvainojos pirmā. Lepnums? Vai šis vārds vispār pastāv manā izpratnē? NĒ. Un nekad nav pastavējis.

Nenoliedzu, esmu egoistiska. Es kāroju uzmanību, lai gan, kā jau pirmīt teicu, tajā pašā laikā cenšos izvairīties no cilvēku ieinteresatības. Man ir nepieciešams, lai kāds izjūt to pašu, ko es. Lai mana pieķeršanās ir vienmēr abpusēja. Lai kāds nemitīgi man savu uzticību arī pierāda. Man vajag atzīšanās.

Riebjas vientulība. Nevaru vairs paciest klusumu. Mani ielenca migla, bieza, ka kefīrs. Neredzu neko, tālāk par iztiepto roku. Un tas mani visvairāk nomoc. Esmu apmaldījusies nekurienes vidū. Vistrakākais ir tas, ka esmu zaudējusi arī sevi. Divkārša apmaldīšanās. Komiski, vai ne?
Cenšos atrast cilvēku, kurš varētu paņemt mani ar aiz rokas un izvest no šī labirinta uz visiem laikiem. Taču, lai cik tas traģiski skanētu, cilvēki pārāk ātri padodas. Jo neiztur.

Es runāju stulbības. Arī tagad. Jau nožēloju par to, ka vispār esmu nolēmusi uzrakstīt šīs blēņas. Slikta duša paliek no katra vārda. Kam tu to dari, Ksenij? Atbildi pati sev. Kam? Vai paliek labāk no tā, ka tu sūdzies? Vai paliek vieglāk no tā, ka apzināti iedzen sevi dziļā akā?
Tu tikai pārmet cilvēkiem par viņu vājībām un neredzi, neatzīsti, ka īstais nemiera cēlonis esi tu pati. Ilūzijas visur. Meli katrā izdvestajā skaņā. Hameleons.