Es jūtos briesmīgi. Mani nomāc slikta dūša un citas ilgstošas pārēšanās sekas. Tabletes lēnām sāk iedarboties, tā ka es arī šodien nosēdēšu uz poda. Tikai, atšķīrībā no vakardienas, aizvakardienas un aizaizvakardienas, šis pretīgais, nepatīkamais pasākums dos labākus rezultātus.

No rīta knapi pirūnāju sevi uzēst kaut ko. Uz ēdienu pat negribās skatīties. Kāpēc cilvēki tik ļoti pakļauj sevi pārliekai rišanai? Kāpēc nevar uztvert pārtiku ne vairāk kā vienkārši enerģijas avotu? Kāpēc ēšanas kults tiek ieudzināts cilvēkos kopš agras bērnības? Visi cieš no tā. Liekais svars ir kļuvis oar vairāku cilvēku dzīves sastāvdaļu. Tādā tempā var taču prātā sajukt! Kaut kas jāmaina. Un es ļoti labisaprotu, ka es sev apsolu mainīt savus ieradumus jatru otro dienu un nekad beigās neturu savu vārdu. Bet irhāmeklē veidi kā to panākt. Citādi es sevi līdz kapamalai novedīšu (vai, labākajā gadījumā, līdz slimnīcai)